Ikdiena ar velosipēdu Rīgā

Vienu rītu braucu virzienā uz centru pār VEF tiltu. To šauro daļu, kas jādala visiem gājējiem, velosipēdistiem, ratiņ-stūmēj-vilcējiem, lielāku un mazāku somu nesējiem, elektrovelosipēdiem un pārējiem, ko varam iedomāties tur pārvietojamies. Un man pretī nāk princis baltā zirgā! Tfu.. uz balta motorollera

Droši vien ir jāpriecājas, ka Rīgā notiek ielu remonti. Tas taču tiek darīts, lai pēc tam visiem būtu patīkamāk (vai ne?) Tomēr esošo situāciju tai īsajā posmā, kur man nākas braukt pa Brīvības ielas ietvi no VEF tilta līdz Pērnavas ielai man gribas raksturot ar pagājušajā nedēļā tik populārajiem N. U. vārdiem - kaut ko tādu var izstrādāt absolūti pajoliņi.  Tur vietām gājējs ar gājēju nespēj izmainīties, kur nu vēl tur braukt ar velo! Neņemat ļaunā. Gribas arī pačīkstēt un papukoties.

Viena ļoti svarīga lieta, kas ir jāņem vērā un arī jāmāca jaunajiem velosipēdistiem - gājēji ir ļoti neparedzami! Īpaši bērni un pieaugušie, kuri runā pa telefonu.  Ja jums ir savi bērni, tad noteikti zināt - vecāku teiktais mēdz ļoti ātri aizmirsties. Tā arī manējam braucējam - saki vai nesaki, ka tur, kur redzi bērnus, samazini ātrumu un brauc ļooooti uzmanīgi. Nākas katru reizi atkārtot. Šodien beidzot piedzīvoja uz savas ādas, ka vecāki ir jāklausa: Braucām pa meža celiņu, kur ikdienā nav daudz gājēju un vēl mazāk velosipēdistu. Priekšā ģimene ar bērnu ap gadi 3- 4 (vecumu spēju noteikti ļoti slikti). Pabrīdināju savējo braucēju, lai samazina ātrumu un brauc uzmanīgi. Mēs arī gana laicīgi tikām pamanīti un vecāki bērnam teica, lai iet pa vienu maliņu. Tomēr - pēdējā brīdī bērns izlēma, ka viņš grib iet pa otru maliņu :D Pazīstami, vai ne? Šoreiz ļoti veiksmīgi abām pusēm - mums ātrums neliels, vecāki ar uzmanīgi. Šorīt (ap 8:00) uz VEF tilta jauniešu komanda radīja sastrēgum